Ordeņa vēsture 

Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordenis izveidots 11. gs. beigās, kad pēc pirmā veiksmīgā krusta karagājiena krustnešu armijas vadonis hercogs Gotfrīds de Bujons (Godefroy de Bouillon) tika pasludināts par Jeruzalemes karali, un, atteicies no troņa, pieņēma titulu Advocatus Sancti Sepulchri (Svētā Kapa aizstāvis).

                                            Godefroy de Bouillon

Turpmāk ordeni vadīja Jeruzalemes karaļi. 1187. Gadā, kad  Jeruzalemi sagrāba saracēņu valdnieks Saladīns, par Jeruzalemes karaļa rezidenci kļuva Kipra un ordeņa vadību pārņēma Kipras un Jeruzalemes karalis. Sākot ar karali Henriju I de Luzinjanu (1218-1253) Kipras karaļi nēsāja „Jeruzalemes reģenta” titulu.

Svētā Kapa bruņinieku ordeņa darbība pēc krusta kariem nav pietiekoši pētīta. Diezgan ilgi turpināja pastāvēt Svētā Kapa mūku ordeņi, no kuriem galvenais bija Regulāro kanoniķu – Jeruzalemes Svētā Kapa sargu ordenis (Canonici Regulares Custodes Sanctissimi Sepulchri Hierosolymitani).

Tas dibināts 1114. gadā Jeruzalemē, 1122. gadā to apstiprināja pāvests Kaliksts II (Calixtus II). Iespējams, ka sākumā ordenī bija gan priesteri, gan bruņinieki. Pēc tam, kad Jeruzalemi 1187. gadā iekaroja sarecēņi, ordeņa rezidence tika pārcelta uz Akku, bet pēc 1291. gada – uz Svētā Lūkasa klosteri Perudžā.

15. gs. beigās ordenī bija vairāk nekā 2000 mūku apmēram 200 klosteros dažādās Eiropas valstīs. Ordeņa klosteru baznīcas tika celtas lielākoties pēc Jeruzalemes Svēta Kapa bazilikas parauga.

1489. gada 28. martā pāvests Inocents VIII pieņēma dekrētu par Regulāro kanoniķu ordeņa pievienošanu Maltas ordenim, taču pāvests drīz nomira, bet viņa pēcteča politika bija citādāka, un dekrēts netika izpildīts. Dažās zemēs ordenis pastāvēja līdz pat Franču revolūcijai (1789), bet Spānijā un Polijā – līdz 19. gs. vidum.

Iespējams, 12. gs. tika izveidots arī Jeruzalemes Svetā Kapa regulāro kanoniķu ordeņa sieviešu atzars. 16.–17. gs. pastāvēja ap 20 autonomu klosteru. Daudzi no tiem tika likvidēti Franču revolūcijas laikā. Mūsdienās darbojas astoņi autonomi šī ordeņa klosteri (trīs no tiem Holandē, četri Beļģijā un viens Vācijā); klostermāsu skaits ir ap 450. Agrāk māsas strādāja slimnīcās, tagad – pārsvarā audzināšanas un izglītības jomā; kopš 1971. gada Ljēžā (Beļģijā) izdod gadagrāmatu „Simul in unum”.

Spēcīgu impulsu Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku Ordeņa attīstībā deva 1847. gada Pāvesta lēmums. 1847. gada 4. oktobrī savas pontifukālās valdīšanas otrajā gadā Romas Pāvests Pijs IX atjaunoja Latīņu Jeruzalemes patriarhātu un apstiprināja jaunus Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku Ordeņa statūtus. Par pirmo patriarhu tika iecelts bīskaps Giuseppe Valerga.

                                        Giuseppe Valerga

Šī iecelšana bija saistīta ar to, ka Jeruzalemei arvien lielāku uzmanību pievērsa dažādu konfesiju kristieši. Piemēram, 1841. gadā Anglikāņu Baznīca nolēma izveidot Jeruzalemes katedru un iecelt savu bīskapu Mihailu Solomonu Aleksanderu (Michael Solomon Alexander) – ebreju rabīnu, kurš bija konvertējies kristietībā.

 Džeims Tisso. Latīņu Patriarha iebraukšana Jeruzalemē, apmēram 1875. Gadā

Saskaņā ar Svētā Tēva lēmumu ordenis tika tieši pakļauts Svētajam Krēslam, bet ordeņa Lielmestra titulu pieņēma pats Pāvests. Ordeņa pamatuzdevums bija atbalstīt Jeruzalemes patriarhāta darbību un veicināt kristietības izplatīšanu Palestīnā.

Par ordeņa galveno uzdevumu kļuva Jeruzalemes Latīņu patriarhāta darbības atbalsts un kristīgās ticības izplatīšanas Palestīnā veicināšana.

Lielas pārmaiņas notika Pāvesta Pija XI pontifikāta laikā. Ar 1928. gada 6. janvāra apustulisko vēstuli Decessores Nostri Pāvests kā Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku Ordeņa Lielmestrs izdeva rīkojumu iekļaut ordenī Ticības saglabāšanas biedrību Palestīnā. Tajā pašā vēstulē, viņš atcēla Pāvesta Pija X lēmumu par to, ka Pāvests saglabā sev tiesības uz ordeņa Lielmestra titulu un vienojās par to, ka Jeruzalemes Svētā Kapa Bruņinieku Ordenis uz laiku atradīsies Jeruzalemes Latīņu Patriarhijas jurisdikcijā. No šī brīža ordeņa galvenā mītne pārcēlās no Romas uz Jeruzalemi. Šīs izmaiņas tika iekļautas Ordeņa statūtos 1932. gadā un par ordeņa Lielmestru kļuva Jeruzalemes Latīņu Patriarhijas arhibīskaps Luidži Barlassina, kurš vadīja patriarhiju no 1920. līdz 1947. gadam.

Sākoties Otrajam pasaules karam, arhibīskaps L.Barlassina lūdza pāvestam Pijam XII iecelt par Svētā Kapa ordeņa Lielmestru kādu no kardināliem. Pāvests Pijs XII ar savu 1940. gada 16. jūnija vēstuli iecēla kardinālu Nikola Kanali (Nicola Canali) par ordeņa protektoru.

1949. gada 22. februārī kardināls Kanali kā Augstākais Penitenciārijs ordenim piešķīra īpašas „garīgās dāvanas”: bruņinieki un dāmas varēja saņemt pilnīgas atlaidas viņu investitūras dienā, Palestīnas Karalienes Dievmātes svētkos un nāves draudu gadījumā.

 1945. gada 15. augustā Pāvests Pijs XII ordeņa galveno mītni no Jeruzalemes pārcēla uz Romu un dāvāja tai Sv. Anufrija baznīcu, jo tajā bija apglabāts Torkvato Tasso, itāļu dzejnieks, poēmas „Atbrīvotā Jeruzaleme” autors. Ordeņa vajadzībām piešķīra arī baznīcai pieguļošo klosteri, kā arī Rovēras pili (it. Palazzo della Rovere in via della Conciliazione). Pili bija nepieciešams restaurēt un šos darbus pabeidza 1950. gadā. 1999. gada 19. februārī Palazzo della Rovere in Via della Conciliazione uzdāvināja ordenim.

Pāvests Pijs XII ar 1949. gada 14. septembra apustulisko vēstuli Quam Romani Pontifices apstiprināja jaunos ordeņa statūtus, kuros bija teikts, ka par Svētā Kapa ordeņa Lielmestru tiek iecelts kāds no Katoliskās Baznīcas kardināliem. Līdz ar to kardināls Nikolo Kanali, kurš bija iecelts par ordeņa aizbildni uz mūžu, ar pāvesta Pija XII 1949. gada 21. novembra lēmumu kļuva par Ordeņa Lielmestru. 1958. gadā kardināls Kanali piedalījās konklāvā, kurā tika ievēlēts pāvests Jānis XXIII. Tieši kardināls Kanali, būdams kardināls – protodiakons, pasludināja pasaulei jaunā pāvesta vārdu.

Kardināls Merri del Vals 1914.gada 24.jūnijā Pāvesta Pija X vārdā paraksta konkordātu ar Serbiju: pa kreisi - Eugenio Pačelli (nākamais Pāvests Pijs XII), vidū - Nicola Canali.

Kardināls Nikolā Kanali nomira 1961. gada 3. augustā. Gadu pirms savas nāves viņš atkāpās no Lielmestra amata.

1960. gada 19. augustā par jauno ordeņa Lielmestru kļuva izcils franču filologs-orientālists, kardināls Eižens Tisserants (Eugène Tisserant), kurš, pateicoties saviem pētījumiem, 1961. gadā tika izvēlēts par Francijas Akadēmijas locekli.

 Pēc kardināla E.Tisseranta nāves 1972. gadā par Ordeņa Lielmestru kļuva Beļģijas kardināls Maksimiljēns de Firstenbergs (Maximilien de Furstenberg) (1904-1988), Austrumu baznīcu kongregācijas prefekts no 1968. gada 15. janvāra līdz 1973. gada 28. februārim un kardinālu kolēģijas kamerlings no 1982. gada 24. maija līdz 1984. gada 25. jūnijam.

 Par viņa pēcteci kļuva kardināla Džuzepe Kaprio (Giuseppe Caprio) (1914-2005), Svētā Krēsla valsts sekretāra vietnieks vispārējās lietās, kurš 81 gada vecumā atkāpās no Lielmestra amata.

 Viņu nomainīja itāļu kardināls Karlo Furmo (Carlo Furno) (dzimis 1921. gadā), kurš ieņēma ordeņa lielmestra amatu no 1995. gada 16. decembra līdz 2007. gada 27. jūnijam un iesniedza atlūgumu cienījamā vecuma dēļ.

2007. gada 17.jūnijā Pāvests Benedikts XIV par ordeņā Lielmestru iecēla kardinālu Džonu Patriku Foli (John Patrick Foley). Karlo Furmo pēctecis kardināls Džons Patriks Foli bija dzimis 1935. gada 11. novembrī ASV, Pensilvānijas štatā Darbi pilsētā. Koloniālās ēras laikā šajā pilsētā dzīvoja kvekeri. Šobrīd tā ir Filadelfijas priekšpilsēta. Viņa vecāki bija katoļi, apmeklēja Svētā Gara draudzes baznīcu Šaron Hil ciematā netālu no Filadelfijas. Pabeidzis Svētā Gara draudzes pamatskolu topošais kardināls iestājās Filadelfijas Sv. Jāzepa katoļu vidusskolā, kuru vadīja jezuītu ordenis, pēc tam turpināja mācības Sv. Jāzepa koledžā (jezuītu privātā universitāte Filadelfijā). Pabeidzis  universitāti, viņš iestājās Vinivudas Sv. Kārļa Boromeja seminarā Pensilvānijas štatā netālu no Filadelfijas. 1962. gada 19. maijā viņš tika iesvētīts par priesteri. Drīz vien viņš turpināja studijas Pontifikālajā Angelicum universitātē. Topošā kardināla studiju gadi Romā sakrita ar II Vatikāna koncila laiku. Pēc atgriešanās no Romas viņš Kolumbijas universitātē ieguva maģistra grādu žurnālistikā. No 1970. gada līdz 1984. gadam viņš bija diecēzes katoļu laikraksta „The Catholic Standard and Times” galvenais redaktors. No 1966. līdz 1974. gadam viņš bija radio raidījuma „The Philadelphia Catholic Hour” vadītājs. Turklāt viņš pildīja vikāra pienākumus Filadelfijas Sv. Jāņa Apustuļa draudzē. No 1979. līdz 1984. gadam Dž.P.Foli  bija Pensilvānijas štata ētikas komisijas viceprezidents. Komisija bija dibināta 1975. gadā.

   1976. gadā pāvests Pāvils VI Džonam Patrikam Foli piešķīra goda prelāta titulu, bet 1984. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu iecēla par Pontifikālās Sociālo komunikāciju padomes prezidentu. Tajā pašā gadā pāvests viņu iesvētīja par bīskapu un iecēla par titulāro arhibīskapu. Viņam piemita tādas personiskās īpašības kā dinamisms un atvērtība pret mūsdienu pasauli. Džons Patriks Foli bija viens no pirmajiem baznīcas darbiniekiem, kurš aptvēra lielo potenciālu, ko masu saziņas līdzekļi spēj sniegt Baznīcai. To apliecināja viņa vadībā izstrādātie dokumenti: „Baznīca un internets”, „Ētika internetā”, „Ētika un sociālā komunikācija”, „Reklāmas ētika”. 2007. gada 17. jūnijā pāvests Benedikts XVI viņu iecēla par Svētā Kapa ordeņa pro-lielmestru, bet 2007. gada 27. septembrī arhibīskaps kļuva par Lielmestru, jo viņam tika piešķirts kardināla tituls (2007. gada 24. novembrī). 2008. gada 12. jūnijā kardināls Foli tika iecelts par Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas, kā arī Evaņģelizācijas kongregācijas biedru. Būdams Lielmestra amatā, kardināls Foli plānoja apmeklēt visas ordeņa nodaļas – tobrīd to skaits bija aptuveni 50. Viņam esot Lielmestra amatā ordenis ievērojami pieauga biedru skaita ziņā (apmēram 30 000), kā arī tika nodibinātas divas jaunas delegatūras Krievijā un Dienvidāfrikas Republikā. 2010. gadā ordenis savāca rekordlielu ziedojumu – 10 miljonus eiro. Smagas slimības dēļ pēc audiences pie pāvesta Benedikta XVI kardināls Foli 2011. gada 12. februārī atstāja Romu un atgriezās dzimtajā Darbi pilsētā. Kardināls nomira 2011. gada 11. decembrī.

2011. gada 29. augustā par ordeņa pro-lielmestru tika iecelts Baltimoras arhibīskaps Edvīns Frederiks O’Braiens (Edwin Frederick O’Brien), kurš jau bija ordeņa biedrs kopš 1984. gada, bet no 2010. gada 15. jūlija Vidusatlantijas leitnantijas (ar centru Vašingtonā) Lielpriors. 2012. gada 18. februārī arhibīskaps Edvīns Frederiks O’Braiens tika iecelts par kardinālu un tā paša gada 15. martā pāvests Benedikts XVI viņu iecēla par Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordeņa Lielmestru.

2014. gada 29. novembrī kardināls O’Braiens apmeklēja Latviju, lai sv. Jēkaba katedrālē Rīgā svinīgā ceremonijā svinētu Svētā Kapa ordeņa Latvijas nodaļas dibināšanu un pirmo biedru uzņemšanu.

Lielmestri

Bujonas Gotfrīds (Godefroy de Bouillon) – Jeruzalemes Svētā Kapa bruņinieku ordeņa dibinātājs (1099 – 1100).

Bujonas Gotfrīds ir viens no Pirmā krusta kara vadoņiem, Bujonas grāfa Eistāhija II un Svētās Idas no Ardenas jaunākais dēls, dzimis aptuveni 1061. gadā, miris 1100. gadā. Jeruzalemes Gotfrīdu dzimta cēlusies no Kārļa Lielā pēctečiem.

Vecāki Gotfrīdam bija snieguši labu izglītību. Viņš tika audzināts par drošsirdīgu kareivi, kā arī drosmīgu, cēlsirdīgu un godprātīgu cilvēku. Atsaucoties uz pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas katedrālē (1095. gadā), Gotfrīds pārdeva daļu no saviem īpašumiem un devās krusta karagājienā uz Svēto Zemi.

Viņš bija varonīgi rīkojies Jeruzalemes aplenkuma laikā un pēc pilsētas ieņemšanas tika ievēlēts par Jeruzalemes karali, taču atteicās no troņa un pieņēma titulu ,,Kunga Kapa aizstāvis” (1099. gadā). Pēc Gotfrīda nāves šo titulu pieņēma viņa brālis Balduīns I, kurš kļuva par Jeruzalemes pirmo karali.

Balduīns I, Jeruzalemes karalis (1100 – 1118)

Balduīns II, Jeruzalemes karalis (1118 – 1131)

Fulks no Anžujas, Jeruzalemes karalis (1131 – 1161)

Balduīns III, Jeruzalemes karalis (1161 – 1162)

Amori I, Jeruzalemes karalis (1162 – 1173)

Balduīns IV, Jeruzalemes karalis (1174 – 1185)

Balduīns V, Jeruzalemes karalis (1185 – 1186)

Gvido no Luzinjanas, Kipras un Jeruzalemes karalis (1186 – 1194)

Amori II, Kipras un Jeruzalemes karalis (1197 – 1205)

Hugo I no Luzinjanas, Kipras un Jeruzalemes karalis (885 † ?)

Henrijs I no Luzinjanas (valdīja no 1218. līdz 1253. gadam), Kipras karalis un ,,Jeruzalemes reģents”

Hugo II no Kipras, Kipras karalis un ,,Jeruzalemes reģents”

Roberts no Anžujas, Neapoles karalis, Jeruzalemes titulārais karalis (1309 – 1343)

Joanna I no Neapoles, Jeruzalemes titulārā karaliene (1343 – 1382)

Kārlis III no Neapoles, Jeruzalemes titulārais karalis (1382 – 1386)

Vladislavs I no Neapoles, Jeruzalemes titulārais karalis (1386 – 1414)

Joanna II no Neapoles, Jeruzalemes titulārā karaliene (1414 – 1435)

Renē I no Neapoles, Jeruzalemes titulārais karalis (1435 – 1480)

Alfons II no Neapoles, Jeruzalemes titulārais karalis (1494 – 1495)

Izabella no Aragonas (1470 – 1524), Jeruzalemes titulārā karaliene

Kārlis VI, Svētās Romas impērijas imperators, Jeruzalemes titulārais karalis (1711 – 1740)

Francis I, Svētās Romas impērijas imperators, Jeruzalemes titulārais karalis (1745 – 1765)

Jozefs II, Svētās Romas impērijas imperators, Jeruzalemes titulārais karalis (1765 – 1790)

Francis II, Svētās Romas impērijas imperators, Jeruzalemes titulārais karalis (1792 – 1806), bet saglabāja Jeruzalemes karaļa titulu līdz savai nāvei 1835. Gadā.

Ferdinands I no Austrijas, Austrijas imperators, Jeruzalemes titulārais karalis (1835 – 1848)

Pijs IX, Romas pāvests, svētais. Viņš nodibināja diplomātiskas attiecības ar Krieviju,1847. gadā tika parakstīts pirmais konkordāts starp Svēto Krēslu un Krieviju (1847 – 1878)

Leons XIII, Romas pāvests (1878 – 1903)

Pijs X, Romas pāvests (1903 – 1914)

Benedikts XV, Romas pāvests (1914 – 1922)

Pijs XI, Romas pāvests (1922 – 1939)

Pijs XII, Romas pāvests (1939 – 1949)

Nikola Kanali (Nicola Canali), kardināls (1949 – 1961)

Eižens Tisserants (Eugène Tisserant), kardināls (1961 – 1972)

Maksimiljēns de Firstenbergs (Maximilien de Furstenberg), kardināls (1972 – 1984)

Džuzepe Kaprio (Giuseppe Caprio), kardināls (1995 – 2007)

Karlo Furno (Carlo Furno), kardināls (1995 – 2007)

Džons Patriks Foli (John Patrick Foley), kardināls (2007 – 2011)

Edvīns Frederiks O’Braiens (Edwin Frederick O’Brien), kardināls (no 2012. gada)  

Ordeņa ievērojamākās personas

Spānijas karalis Alfons XII un Huans Karloss I (Juan Carlos I)

Beļģijas karalis Leopolds II, Alberts I, Boduēns I (Baudouin I), Alberts II un karaliene Paola

Austrijas imperators Francis Josifs I

Vācijas imperators un Prūsijas karalis Vilhelms II

Vācijas politiskai darbinieks un diplomāts, Vācijas vicekanclers Francis fon Pāpens (Franz von Papen)

Federatīvās Vācijas pirmais kanclers Konrāds Adenauers

Ungārijas komponists, pianists, diriģents Ferencs Lists

Austrijas politiskais darbinieks, ārlietu ministrs Mihaels Špindelegers (Michael Spindelegger)

Itālijas politiķis, vairākkārtējs Ministru padomes vadītājs Džons Ferrou u.c.